Černobiļas dienasgrāmatas

Šodien izdomāju,ka nevēlos doties uz lekciju, jo tik un tā nevarēšu piedalīties praktiskajās nodarbībās rokas dēļ, un aizgāju uz kino. Esmu šausmu filmu cienītāja, un visa par un ap Černobiļas fanāts. Mani piesaista Černobiļa no urban exploration viedokļa, un visāda veida katastrofas fascinē jau no bērnības.

Šī nav dokumentālā filma par Černobiļu, mani jau sākumā gaidot,kad sāksies filma izbrīnīja dažas pavecākas kundzītes skatītāju vidū, varu teikt,ka tiklīdz viņas saprata, ka tā ir šausmu filma, viņas gāja prom.
Filma ir par bariņu jauniešiem, divas meitenes un  puisis dodas apciemot brāli Kijevā. Pēc tam viņi ir nolēmuši doties uz Maskavu, bet brālim ienāk prātā ģeniāla ideja par ekstrēmo tūrismu,  sākumā visi ir pret to, bet tad nolemj kāpēc ne. Viņi dodas uz biroju un satiek savu gidu Juriju, kas jau pāris gadus ved cilvēkus uz Černobiļu. Viņiem ekskursijā pievienojas kāds ceļotāju pāris. Nu tā draudzīgi viņi dodas uz Pripjatu, pie robežas - kontrolpunkta [slēgtajā zonā nelaiž cilvēkus bez īpašām atļaujām], bet robežsargi viņus nelaiž iekšā, jo noetiek kkāda apkope [tur taču neviens nedzīvo, un ap šo brīdi nojaut, ka kkas jau nav kārtībā] un sākas runas, jūs taču solījāt mūs aizvest, mēs samaksājām naudu, un gids piedāvā viņus ievest pa citu ceļu. Tā nu viņi nokļūst slēgtajā zonā. Pamestas ēkas, stāsts par slaveno panorāmas ratu, par to kā cilvēkiem nācās pamest savas mājas un viņi nedrīkstēja neko ņemt līdzi[viņiem vnk neļāva izvest mantas ne jau tāpēc ka nebija laika, bet arī tā iemesla dēļ, ka tās piesūkušās ar radiāciju]. Viņi klīst par dažādām vietām-ēkām. Gids kādā ēkā pamana kaut ko aizdomīgu, bet tā vietā, lai pateiktu fiksi vācamies prom, viņš izliekas, ka nekas nav noticis, tad viņi dzird troksni un tiek izbiedēti. Visi metās skriet uz mašīnu, kura protams nedarbojas, ārā jau ir tumšs, gids dzird dīvainu troksni , paņem pistoli un skriet skatīties, kas tur notiek. Viens no puišiem skrien viņam pakaļ, tad viņa brālis dzir šāvienus un dodas skatīties,kas notiek, protams džeks ir smagi ievainots. Viņu atvelk uz mašīnu, un nu sākas tipiskās šaumu filmu muļķības, kāpēc salonā jāatstāj gaisma, kad no ārpuses uzbrūk kāds? kāpēc jāpiesaista sev lieka uzmanība. Mašīna neiet viņi sagaida rītu, dodas meklēt gidu, viena no meitenēm paņem fotoaparātu un saka, ka jau bildejot pamanījusi kko dīvani - esot licies, ka tā ir tikai ēna [kā jau parasti] un kas notiek tālāk, ja skatīsieties filmu uzzināsiet.

man liekas, ka filma ir diezgan muļķīga, jo ekskursijas uz šo vietu realitātē parasti nenotiek rudenī, jo pārak ātri paliek tumšs,  šaubos, ka nokļūstot tuvumā reaktoram cilvēks īsā brīdī paliek akls un viņam sāk lobīties āda no radiācijas, jo ir ekskursijas un redzētas bildes dažādos urban exploration blogos cik tuvu-iekšā reaktorā laiž- nu bet protams tā ir tikai filma. vēl visādu lietu,kas neskatoties uz to, ka tā ir šausmu filma un īsti muļīga, mani kaitināja skatoties filmu.[visas šīs šausmu filmu klišejas, skrienam, lienam tuvāk briesmoņiem, skaļi bļaustāmies un piesaistam uzmanību :D ]

Mošķi rosina iztēli, jo nevienu brīdi viņus tā paīstam arī - tuvumā neparādīja, šķiet tas varētu būt tikai tāpēc, lai neaizvainotu cilvēkus, kuri ir cietuši no šīs katastrofas.
Skatoties filmu mani kaitināja tuvumā sēdošie, nav tizli jākomentē filma visu laiku, aizveries un skaties. Nav jādungo, lai nebūtu bail, ja ir bail neej uz šausmu filmām, netraucē skatīties citiem.

Rīt došos skatīties "Sniegbaltīte un mednieks" man gan nepatīk Kristenas Stjuartes tēlojums, bet varbūt, ka šajā filmā viņa tiešām tēlo labāk kā Krēslā, un tas nesabojās filmu.